2019. gada 13. oktobrī kuplā, bet ļoti sirsnīgā lokā mājīgajā Kokneses bibliotēkā Maigonis Juris Siliņš saņēma dāvanu savā 84. dzimšanas dienā – savu pirmo dzejas autorgrāmatu.
Šīs grāmatas stāsts, tāpat kā mana tēva stāsts, ir īpašs. Mans tēvs, pēc profesijas būdams celtnieks, visu mūžu sirdī ir bijis mākslinieks. Savu patieso būtību dzīves laikā izpaudis visdažādākajos veidos, sākot ar amatiermākslu uz skatuves un beidzot ar kino scenāriju rakstīšanu un pat adīšanu. Laiki gājuši, intereses un iespējas mainījušās, tomēr dzeja visos laikos bijusi līdzās un kopā ar manu tēvu – gan priekos, gan bēdās. Tā, pavisam nopietni, viņš tai pievērsās tikai dzīves nogalē, atgriežoties uz dzīvi Koknesē.
Tētis stāsta: “2013. gada vēlā rudenī Kokneses novadā mēs nodibinājām dzejrades apvienību “Mazā Taka” un vēl pēc diviem gadiem izdevām piecu cilvēku (O. Kļaviņa, Ā. Āre, S. Rode, M. Stepēna un es – Maigonis Siliņš) dzejas kopgrāmatu ar tādu pašu nosaukumu. Redaktores pienākumus uzņēmās visnotaļ pazīstamā dzejniece Anna Rancānes kundze. Un tas jau bija nopietni.”
Minētā grāmata bija skaists un smalki izstrādāts kopdarbs, tomēr tas nespēja sniegt baudu, kādu rada autorgrāmata. Es jau sen biju domājusi un cerējusi palīdzēt tētim apkopot visu viņa dzeju un izdot grāmatiņā, lai kaut maniem bērniem paliktu un būtu. Bet trūka gan informācijas, kā un kur, gan finanšu, jo bija pārliecība, ka tam noteikti jābūt ļoti sarežģīti un dārgi.
Bet, kā vēlāk izrādījās, ne tikai sapņi piepildās, bet notiek arī brīnumi. Un tāds brīnums ir un būs Inese Krūmiņa (Apsāne), kas man, kā pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, piezvanīja 2019. gada vasarā un teica, ka vēlas palīdzēt izdot mana tēva grāmatu. Viņai ļoti patīkot mana tēva dzeja, un viņa nesaprotot, kāpēc viņam vēl nav pašam savas autorgrāmatas. Inese bija gatava uzņemties arī šīs dāvanas finansiālo pusi, kā arī mani iepazīstināja ar topošās grāmatas koordinatori Gunitu Barščausku. Ar Inesi vienojāmies, ka grāmatai jābūt gatavai līdz oktobrim un, ka tā būs kā pārsteigums tētim dzimšanas dienā. Laika bija maz, tāpēc ķērāmies pie darba.
Šī ir pirmā grāmata, kuras tapšanā esmu piedalījusies. Sākumā bija bail, vai man izdosies, jo tam taču jābūt sarežģīti. Bet ar fantastisko koordinatorītes palīdzību viss šķita viegli. Gunitiņa izvadīja mūs abas pa soļiem, un mums atlika vien attiecīgajā brīdī izdarīt pareizās izvēles.
Tā kā grāmata bija iecerēta kā pārsteigums, izdarīt šīs izvēles cita cilvēka vietā bija īpaši grūti. Es gan centos ilgās sarunās ar tēti aplinkiem vien saprast, kuru dzejoli viņš vēlētos publicēt, kurš tomēr uzskatāms par nederīgu un, kā viņš kārtotu savu grāmatu, ja tāda būtu.
Tēta dzeja ir ļoti patriotiska, melanholiska un garā mūža atziņu pilna. Galvenokārt, tās ir apceres par Koknesi, Latviju, mīlestību, dzīvi un dabu. Tomēr pēdējos gados tēta dzīve sašūpojās, un mierinājumu viņš, kā vienmēr, bija atradis dzejas radīšanā, tāpēc arī 2. nodaļas nosaukums ir “Melnrakstos atrasti soneti”. Šajā nodaļā apkopoti soneti, kas, secīgi lasot, veido stāstu. Šis bija mans grūtākais lēmums – publicēt tos vai nē. Tomēr sarunās ar tēti sapratu, ka viņš būtu ar to mierā, kā arī man, lasot tos secīgi, ļoti patīk, ka var reizē ar viņu izsāpēt visu un piedot.
Par sonetu nodaļu tētis saka: “Soneti tika izdalīti kā galīgi nepabeigti vārstījumi. Vispār tika iecerēts sonetu cikls divās daļās. Katrai daļai sievietes vārds. I daļa “Laimdota” un II daļa “Aleksandrīna”. Laimdota kopš 2003. gada jau ir kapiņos, bet Aleksandrīna vēl kā nevaldāma stirna, tāpēc viņai arī nopietnākā daļa. Laimdota tikai aizkapa sapņos un ilūzijās…”
Par savu pārsteiguma dāvanu tētis uzzināja nedēļu pirms atvēršanas svētkiem. Arī tos lielā sirsnībā noorganizēja Inesīte, par ko mīļš paldies viņai! Uzzinot par grāmatu, tētis, protams, bija pārsteigts un priecīgi satraukts, bet īstajā dienā, pirmo reizi paņemot rokās savu grāmatiņu, viņa pirmie vārdi bija par grāmatas vāku: “Cik tas skaists! Un cietajos vākos! Neticami!”
Par skaisto vāka bildi un izjusto priekšvārdu grāmatas sākumā vēlos teikt lielu paldies Sarmītei Rodei. Kad sapratu, ka grāmatiņa taps, uzreiz zināju, ka lūgšu palīdzību Sarmītei, jo viņa ar tēti ir tuvi draugi un dzejas lietās viņa, manuprāt, saprot viņu vislabāk. Sarmīte ar lielāko prieku piekrita uzrakstīt priekšvārdu un palīdzēja sameklēt vietējo fotogrāfu bildes ar Pērsi, no kurām es varēju izvēlēties vākam attēlu. Arī skaisto grāmatas nosaukumu “Pilns Daugavas un Pērses spēka” ieteica Sarmīte. Tā ir rindiņa no tēta paša dzejoļa, un, mūsuprāt, tā vislabāk apraksta gan šo dzejas krājumu, gan pašu tēti.
Kopumā grāmatas tapšana bija neticami viegls un aizraujošs process. Pats fakts kā tā tapa – ar Inesītes zvanu – liek man vienmēr atcerēties teicienu: “Nekad nepārstāsim meklēt brīnumu! Un meklēsim to sev tuvumā, jo īstais brīnums ir mūsu līdzcilvēkos.” Mēs ar tēti nevaram izteikt, cik lielu brīnumu tu, Inesīt, esi paveikusi! No sirds paldies par to Tev un taviem rūķiem – “Domu Pērlēm”!
Jura M. Siliņa meita – Madara Siliņa