Cik es sevi atceros, vienmēr esmu apbrīnojusi, kā var uzrakstīt skaistas vārdu rindas – skumjas vai priecīgas, tomēr tik dažādas! Mēs visi esam tik atšķirīgi viens no otra, katrā no mums mīt brīnums, tikai jāprot to saskatīt.
Katram savs stāsts, kā tapa pirmais dzejolis, kā kļuvām iedvesmoti un emociju pilni. Gluži tā nav, ka atceros, it kā vakar būtu rakstījusi, bet arī man ir savs stāsts. Man bija 15 gadi, un, lai arī cik banāli skanētu, tas ir par puisi, kas man iepatikās un bija pirmā aizraušanās, iemīlēšanas, ja tā to varētu nosaukt. Tagad pat nesaprotu, kāpēc, jo daudzas lietas liekas tik absurdas, augot mūsu dzīves pieredzei un pieņemot dažnedažādus lēmumus. Tad nu kādu laiku šis pirmais dzejolis palika vienīgais, jo ilgāku laiku neko neuzrakstīju. Daudzi jo daudzi mani dzejoļi tapa, kad man bija 18 gadi.
Mēs visi zinām, ka dzīve var apriezties ar kājām gaisā vienā mirklī, un nevaram zināt, kad tas notiks. Šajos nepilnajos 19 gados manā dzīvē plānu bija daudz, protams, kā mums visiem, bet notika tas, ko vismaz gaidi, jo katram ir vēlēšanās, lai mūsu mīļie ir mūžīgi.
Un tad šī diena pienāca – viens zvans, kas apgrieza manu dzīvi ar kājām gaisā, liekot pārdomāt savas vērtības, kas svarīgāks. Zvans, kuru nevēlas neviens. Tas bija zvans, kad pazuda zem kājām pamats un radās bezpalīdzības sajūta, ka nevari neko ietekmēt. Skanēja kā ļaunākā murgā – mammai slikti. Slimnīcā ārsti darīja visu, ko vien varēja darīt (tā es varbūt vēlos domāt), bet tā arī viņa nepamodās vairs – lielākais manas dzīves dārgums. Un zvans, ka viņas vairs nav – to ar vārdiem nevar aprakstīt. Pagāja ilgs laiks, kad pa īstam spēju atgūties. Joprojām skumstu un mīlu, jo tik vajadzīga man viņa ir, un nav nozīmes, cik gadi ir pagājuši.
Šajos gados mana dzīve ir ritējusi kā pa kalniem un lejām, bijusi pilna dažādām vētrām. Ticiet vai ne, arī pēc šiem skumjajiem dzīves notikumiem dzīve turpinās. Paldies ģimenei un tuviem draugiem, jo bez viņiem man neizdotos šiem dzīves pārbaudījumiem tikt pāri! Noteikti, ka arī tagad ne par visiem 100% izdodas, jo ne vienmēr izdodas būt stiprai.
Katram un sevišķi jaunajiem autoriem novēlu ticību sev, lai kas arī notiktu. Uzvarēt cīņas ar sevi, pierādīt sev, ka tu vari izdarīt vairāk nekā spēj. Iemācīties būt harmonijā ar sevi. Piedot pāri darītājiem, jo viņi nav to pelnījuši, ka turi savas sāpes dvēselē. Būt pateicīgiem un novērtēt to, kas mums ir, jo dzīvē nav instrukcijas un nevari zināt, kas notiks. Neuztvert neko šajā dzīvē pašsaprotami. Pilnveidot sevi un nepadoties, kad to vēlies.
Skan jau tik vienkārši, bet skaidrs ir viens, ka nekas mūsu dzīvēs nav viegls. Katra uzvarēta cīņa ir tā vērta, jo spējam vairāk nekā domājam, tā māca novērtēt dzīvi, ikdienu.
Būs cilvēki, kas tev teiks, ka var neizdoties – netici! Tici tiem, kas saka, ka tev izdosies, jo viņi zina, ka izdosies pat tad, ja tev bail no nezināmā un jūties nepārliecināts! Ar maziem solīšiem ejot, tiksi līdz sapņiem. Vēlu jums visiem pacietību un vēlēšanos!
Madara Vaita