Klusa, kautrīga, dvēseliska un ļoti sirsnīga... Jā, tieši tā varētu raksturot Guntu Lukstraupi. Aicinot autori mazliet pastāstīt par sevi, viņa norādīja, ka viņas vietā, lai runā darbi. Tieši tāpēc, izvēlējos rakstu papildināt ar Guntas dzejoli no viņas pirmās autorgrāmatas "Sapņi kā bites ziedos".
PAVASARI GAIDOT
Es ievedīšu tevi ziedu pļavā,
Kur naktsvijoles reibinoši zied.
Tās tērpušās tik skaistā baltā rotā,
Un ziedu smarža kāpj līdz debesīm.
Un smaržot sāk pat gaiss zem kuplām ievām,
Kaut ziedi viņām nobiruši sen.
Es tavu roku turēšu tik cieši,
Lai šajā mirklī apstājas pat laiks.
Lai brīnās naktstauriņi ziedu pļavā,
Kā naktī apkārt palikt var tik gaišs.
Tas ir no dvēselītēm, kas mums ir visapkārt,
Tās paslēpušās ziedu kausiņos,
Tās naktīs mājo kuplo ievu zaros
Un reizēm arī koku dobumos.
Tās vienmēr sūta savu gaismu,
Lai cilvēkbērnos ielīst prieks,
Tik jāprot notvert īsto mirkli
Un sevī sakrāt gaismu burvīgo.
Es ievedīšu tevi tādā pļavā,
Kur dvēselītes naktsvijolēs mīt.
/G.Lukstraupe/
D.Solovjeva-Junemane