Maija Eglīte
Sajūtas, reizēm pat ļoti personīgas, stāsti par saviem un līdzcilvēku ikdienas pārdzīvojumiem, skumjām un priekiem. Tas viss veido dzejnieces Maijas Eglītes literāro pasauli.
Interese par literāriem darbiem Maijai radusies jau agrā bērnībā. Maijas audžutēvs jaunībā rakstījis dzeju, bijis ļoti inteliģents cilvēks, daudz lasījis un devis lasīt arī Maijai. Meitene ļoti vēlējusies viņam līdzināties. Jau 4. vai 5. klasītē Maija sākusi rakstīt dzeju pati mazajās vācu valodas vārdiņu kladītēs. Tomēr dažādu iemeslu dēļ līdz šodienai dzejoļi nav saglabājušies.
Pusaudžu gados Maija aizrāvusies ar citu dzejnieku rakstītās dzejas lasīšanu. Dzejniecei ļoti paticis piedalīties dažādos daiļrunāšanas konkursos, kuros iegūtas arī pirmās vietas. Viņa ir deklamējusi gan latviešu, gan krievu valodā. Tomēr jaunībā pati dzejoļus rakstījusi samērā maz.
Tad sākusies sūrā darba ikdiena. Pēc nepārtrauktās skriešanas kā “vāverei ritenī” – darbs-mājas, darbs-mājas – bez jebkādas atpūtas, kāds it kā no augšas pateicis: “Pietiek!” Un diemžēl Maija nonākusi uz slimības gultas, pat pusgadu nestaigājusi. Bet šo laiku viņa atzīst kā ļoti svētīgu, jo beidzot varējusi satikties ar savu otro “es” – to prātīgo. Dažādas domas, pārdomas atvēra Maijā izjūtas, ar kurām viņa juta, ka jādalās. Tā dzejniece sākusi rakstīt dzeju mājas lapā Oho.lv sadaļā “Dzīvā dzeja”. Maija dzeju ievietojusi ar pseidonīmu un sākusi dalīties ar savām dzejas rindām, reizēm neveiklām, pat naivām. Protams, tam visam pa vidu izdevās arī ko interesantu uzrakstīt. Dzeja veicināja viņas izveseļošanos.
Veiksme nākusi pēc gada, kad Maija iepazinusies ar savu vīru. Tad Maija pievērsusies mīlestības dzejoļu tematikai, jo cilvēks, kurš atradās blakus, bija ļoti labs. Šajā laika posmā dzejniece uzrakstījusi lielāko daļu no saviem dzejoļiem. Izjūtu gammai nav bijis robežu.
Bet tad pienākusi negaidīta šķiršanās, un atkal vientulības pavadībā ticis sapņots, lūgts un cerēts, ka arī Maijas dzīvē vēl notiks brīnumi.
Un brīnumi notika brīdī, kad Maija iepazinusies ar dzejniecēm, kuras dzīvo Smiltenes novadā – ar dzejnieci Regīnu Melzobu, Diānu Prikuli un Elīnu Kubuliņu-Vilni, kurai ir viena no noteicošajām lomām Maijas dzīvē saistībā ar dzeju. Sākās piedalīšanās dzejas pēcpusdienās, izskanēja labi vārdi, pozitīvi, patīkami novērtējumi. Sāka celties pašapziņa.
Maija saprot, ka nav dzejniece ar “lielo burtu”, bet varbūt kādreiz... Un vēl viņai ļoti svarīga liekas atziņa – ja tu kaut ko ļoti vēlies, tas piepildās, galvenais – domās nenovirzīties no mērķa!
Īpašu pateicību dzejniece vēlas izteikt izdevniecības “Domu pērles” komandai: Inai Anševicai, Dacei Solovjevai un Ingai Zvirgzdiņai, kuras uzrunāja un ieinteresēja. Un nu grāmatiņa ir iznākusi. Domas tiešām materializējas!
Šī ir Maijas pirmā grāmata – kā pirmais bērniņš – īpašs lolojums. Grāmatā ir piecas nodaļas par dažādām dzīves tēmām. Tajā ir gan skumjas, gan bēdas, gan pirmās mīlestības pēdas, ir ciešanas, humors, arī nopietnie dzejoļi. Protams, bez mīlestības atblāzmas nu nekādi nevar iztikt. Visi krājumā ietvertie dzejoļi nav jāuztver personiski, daļa no tiem ir rakstīti no citu cilvēku skatījuma, iepazīstot viņus tuvāk, vērojot, saskatot tajos ko sev interesantu.
Maija pateicas visiem, kuri lasa, kurus interesē un uzrunā viņas dzeja! Viņas draugu lokā atrodas arī dzejnieki, kuri liek sievietēm justies īpašām, liekot saprast, ka arī viņa vēl var just un ka reizēm viņas domas spēj aizlidot neparedzamos augstumos.
Nobeigumā Maija vēlas izteikt vissirsnīgāko pateicību savam dēlam Rinaldam, kura viedoklis un atzinīgie vārdi viņai ir īpaši svarīgi: “Paldies, dēls, par to, ka tu man esi, tu esi gaismas lāpa manā dzīves ceļā, kura šobrīd spīd un rāda man ceļu uz atziņu, ka labākais ir tikai vēl priekšā!”
pierakstīja: Elīna Kubuliņa-Vilne
