...es ceru, ka man tas ir izdevies.
Varbūt tieši tādēļ savai trešajai dzejas grāmatai devu nosaukumu “Mīlestība, tik klātesoša”. Krājumā apkopoti dzejoļi un prātojumi, kas tapuši pēdējo divu gadu laikā, un tajā ir arī pašas fotogrāfētie mirkļi. Biju izlēmusi, ka nosaukums būs “Atvērtās durvīs stāvot….”. Sadaļas kārtojās labi, arī fotoattēlus atlasīju ātri, bet vāka bildes nebija un nebija. Nevarēju saprast, ko varētu ieraudzīt stāvot atvērtajās durvīs, kāds skats man pavērtos pa šīm durvīm. Darbs nekustēja un priekšu labu laiku. Tad, kādā ziemas vakarā, galvā ieskanējās vārdi - mīlestība, tik klātesoša, ik solī blakus aptveroša…. Tapa dzejolis un uzreiz bija skaidrs, ka tas der grāmatas virsrakstam, un tas, ka tādā gadījumā man ir arī bilde vākam.
Bet bilde arī ir ar stāstu.
Tas notika pagājušajā gadā Jāņu dienas rītā, kad abas ar draudzeni sēdējām viņas plašajā lauku sētā. Malkojām rīta kafiju, fonā skanēja mūzika un draudzenes mazmeitiņa savā nodabā pļaviņā virpuļoja dejā. Tas bija skaists mirklis, kuru man izdevās apstādināt kadrā mobilajā telefonā, kas stāvēja blakus uz galda. Pie sevis vēl nodomāju – liec kaut uz žurnāla vāka!
To atceroties, kā zibens izšāvās caur smadzenēm, kur ir tā bilde!? Izskatīju telefonā savas galerijas, nekā! Metos pie vīra telefona! Un, paldies dievam, tur tā bija! Tikai viens kadrs, bet saglabājies!
Zvanīju draudzenei, lai pajautā dēlam, vai viņš neiebilst, ja uzlikšu viņa meitiņas bildīti uz grāmatas vāka. Pārsūtīju arī bildi. Atbildes ziņa atskrēja jau pēc brīža. Dēls esot pat apraudājies, tik vienreizēji, viņam ne sapnī nav rādījies, ka kaut kas tāds dzīvē varētu notikt!
Tālākais grāmatas salikšanas ceļš bija raits un gluds. Biju jau izlēmusi, ka sadarbošos ar izdevniecību “Domu pērles”, kuras izdotajā kopkrājumā “Starp dzīves lappusēm” ir arī 35 mani dzejoļi. Ar Gunitu Barščausku jau bijām sociālajos tīklos pazīstamas, tāpat ar Daci Solovjevu. Gunita ar svaigu aci, nedaudz pārkārtoja dzejoļus vietām, ļoti zīmīgi iesākot un nobeidzot grāmatu ar siltiem vārdiem manai dzimtajai pilsētai Kandavai. Darbs ar Daci ritēja kā pa diedziņu, sapratāmies no pusvārdiem, un kopīgie pūliņi vainagojās ar lielisku rezultātu. Ieraugot gatavo grāmatu, kas par spīti COVID-19 karantīnai tomēr atnāca no Polijas, tā vien gribējās to ilgāk paturēt rokās. Tik skaists bija izdevies mūsu kopdarbs!
Ir šajā grāmatā kaut kas maģisks. Piemēram, pašas foto Līgo vakarā pie ugunskura ar vainagu galvā un ziedu pušķi rokās. Tas ir tas pats vainags, kas vāka foto stāv uz krēsla, bet pušķis ir ielikts vāzē. Tādēļ ar pārliecību varu tiek, ka viss šajā dzīvē ir pakārtots, nekas nav nejaušs, pat punkts tiek pielikts īstā vietā un katra garumzīme!
Lai arī jums, mani lasītāji, izdodas iemācīties pa īstam mīlēt un saprast to dzīves spēli!
Dagnija Gudriķe
Comments