Mana draudzība ar dzeju sākās jau bērnībā, turpinājās jaunībā, bet nopietnāk tai sāku pievērsties pirms 12 gadiem. Pa šo laiku ir tapuši 23 kopkrājumi un 2 autorgrāmatas. Bet vairāk gribu pastāstīt par savām sajūtām un pārdomām, radot otro autorgrāmatu “Peripetijas”, kura tika izdota šogad. Tā kā pati strādāju izdevniecībā “Domu pērles”, kurā tika izdota šī grāmata, saprotamu iemeslu dēļ nerunāšu par izdevniecību, bet par grāmatas ceļu pie manis, par savām sajūtām, to radot un saņemot.
Dzejoļus grāmatai rakstīju nepilnus 3 gadus, un šaubu nebija, jo grāmatas ideju biju izauklējusi jau laiciņu iepriekš. Laiks, kas pagāja, atlasot un pa nodaļām kārtojot dzejoļus, bija satraukuma pilns. Tas ir līdzīgi kā mātei, nēsājot sevī gaidāmo mazuli. Kad grāmata jau bija tipogrāfijā, sākās mans gaidu laiks – tūlīt, tūlīt… Un tad tas notika – grāmatas bija manās rokās! Smaržojošas pēc tipogrāfijas, domās izmīļotas un bezgala gaidītas. Manējās! Prieks bija tik liels, ka nevaru to aprakstīt!
Ja kāds no dzeju vai prozu rakstošajiem vēl šaubās, vai vajag izdot grāmatu, vislabāk, protams, to pateiks viņa paša sirds – vajag vai vēl nevajag. Ja tā patīkamā satraukumā iepukstas straujāk, vajag! Un vienalga, ja kāds mēģina atrunāt, kritizē uzrakstīto dzeju (prozu) vai stāsta, ka viss ir dārgi, lieki un nevajadzīgi! Neklausieties! Katra nākamā grāmata būs labāka, jo katrs no mums taču attīstās, katram ir ātrāka vai lēnāka, bet izaugsme, un tas jau ir galvenais. Atstājiet aiz sevis savus darbus, lai nākamajām paaudzēm, kas paliks pēc jums, būtu lepnums par jums! Dodiet pasaulei to, kas dots jums!
L.Vištarte
